Latvijā 1989.–1990. gadā norisinājās svarīga principiāla diskusija par divām principiāli atšķirīgām alternatīvām Latvijas valstiskuma jautājumā:
1) atjaunot 1918. gada 18. novembrī dibināto de iure pastāvošo Latvijas valsti ar 1922. gada Satversmi, vai
2) radīt jaunu Latvijas Republiku ar jaunu konstitūciju.

Pirmā ceļa aizstāvji aicināja konsekventi prasīt plānveidīgu un pilnīgu deokupāciju un Latvijas Republikas atjaunošanu un kritizēja oponentus, kuri Latvijas neatkarību cerēja rast kādā jaunā, vēl nebijušā valstiskumā vai arī – leģitimētā un uzlabotā «postpadomju republikā» (t.s. otrajā republikā) un noliedza 18. novembra Latvijas Republikas ideju.

4. maija vēsturiskajā sēdē Latvijas PSR Augstākā Padome ar 138 balsīm pieņēma «Deklarāciju par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu»,

Deklarācija pasludināja, ka «Latvijas valsts oficiālais nosaukums ir Latvijas Republika, saīsināti – Latvija». Saskaņā ar Neatkarības deklarāciju tika atjaunoti svarīgākie Latvijas Republikas 1922. gada Satversmes panti, kuri nosaka Latvijas valsts konstitucionāli tiesisko pamatu un kuri saskaņā ar Satversmes 77. pantu ir grozāmi tikai ar tautas nobalsošanu:

«1. pants – Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika;

2. pants – Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai;

3. pants – Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale;

6. pants – Saeimu ievēlē vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.»

Līdzīgi kā 1990. gada 30. martā pieņemtajā Igaunijas PSR Augstākās Padomes lēmumā «Par Igaunijas valstisko statusu», arī Latvijas 4. maija deklarācija noteica «Latvijas Republikas valsts varas de facto atjaunošanai pārejas periodu, kurš beidzas ar Latvijas Republikas Saeimas sasaukšanu. Pārejas periodā augstāko valsts varu Latvijā realizē Latvijas Republikas Augstākā Padome.»

Deklarācijas pieņemšanas laikā pie parlamenta ēkas kuplā skaitā sapulcējusies tauta apsveica Deklarācijas pieņemšanu, deputātiem veltot ovācijas. Tūkstošiem cilvēku pie televizoru ekrāniem vēroja tiešo translāciju no Augstākās Padomes un ar satraukumu skaitīja «par» nodoto balsu skaitu.

Kad bija skaidrs, ka Neatkarības deklarācija ir pieņemta, cilvēki no prieka raudāja, sauca un uzgavilēja deputātiem, kuri iznāca no parlamenta ēkas. Tā bija svinīga, neaizmirstama diena. Visām trijām Baltijas valstīm 1990. gada pavasarī nebija savas armijas, nebija varas struktūru, kas varētu kontrolēt situāciju valstī. To vienīgais spēks bija tautas atbalsts.